1
        

Lai uzvarētu karā, alķīmiķis karalim

 
12/10/2017
 
Aizrautīgais pasaules apceļotājs Raimunds Lullus no Spānijas bija ierindojams to patieso lietpratēju skaitā, kuri, atbilstoši Šmidera vērtējumam, savā īpašumā glabājuši filosofu akmeni, un angļu karalim Eduardam (visticamāk, runa ir par karali Edvardu III) 14.gadsimta sākumā izdevās šo leģendāro personību iesaistīt savā dienestā. Karalis panāca Lullusa solījumu uzsākt kampaņu pret neticīgajiem turkiem, tādējādi Lullus noslēdza kaut ko līdzīgu slepenam līgumam ar Anglijas karaļnamu.

Alķīmiķa pienākums bija 60 000 mārciņu zelta izgatavošana, izmantojot dzīvsudrabu, alvu un svinu, turklāt garantējot, ka šādi iegūtais zelts būs neskaitāmas reizes augstvērtīgāks par raktuvēs iegūto. Izmantojot šo zeltu, karalis plānoja norēķināties ar svētā karagājiena dalībniekiem kareivjiem un aprīkot speciālu kuģu floti.

Taču, kā vēlāk izrādījās, karalim Eduardam patiesībā biji citi, slepenāki plāni. Lullus īsā laikā patiešām esot izgatavojis apsolīto zelta daudzumu, taču tad karalis licis no tā izkalt zelta monētas ar savu attēlu un ķecerīgu uzrakstu: “Eduards, Anglijas un Francijas karalis”. Tās bija par ierastajiem dukātiem divas reizes smagākas monētas, un vēl uz tām bija attēloti kareivis un kuģis.
 
Šīs monētas skaidri apliecināja angļu karaļa patiesos politiskos mērķus – iekarot Franciju un valdīt pār apvienotu anglofranku valsti, un, patiesību sakot, šāds plāns viņam patika labāk, nekā patiešām ārkārtīgi riskantais krusta gājiens pret Muhameda dēliem.
 
Šo alķīmiķa Lullusa darbiņu, protams, būtu ārkārtīgi vienkārši ieskaitīt skaisto pasaku sadaļā, kur jau glabājas ne mazums līdzīgu alķīmijas stāstu, taču visu mazliet sarežģītāku padara fakts, ka karaļa Eduarda izkaltās monētas sagaidījušas arī mūsu dienas un ir eleganti aplūkojamas dažādos muzejos! Speciālisti novērtējuši, ka tās izgatavotas no ārkārtīgi augstas raudzes zelta, turklāt apbrīnojami lielā daudzumā, nodrošinot to, ka vēl ilgi tieši šī monēta kalpojusi par vienīgo vērtības mērauklu.
 
Šie fakti esot neizskaidrojami aizdomīgi, jo vēsturnieki pārliecinoši uzsver, ka tajā laikā Anglija faktiski nav nodarbojusies ar jūras tirdzniecību, tai nebija aizjūras koloniju, līdz ar to nepiederēja arī zelta raktuves, un par Hanzas sadraudzības tirgos iegādātajām precēm parasti (līdz mīklainajam mirklim) norēķinājās ar alvu.
 
Tāpēc vēsturnieki izvirza jautājumu, uz kuru atbildi nav viegli gūt: no kurienes gan karalis Eduards guva tik ievērojamus līdzekļus, lai ar tiem pilnībā segtu drīz uzsākto Trīsdesmitgadu karu ar Franciju?
 
Turpinājums sekos...
 
Avots: la.lv

обратно или вернуться обратно