1950. gadā Klementa Etlija leiboristu valdība izstrādāja likumu par ārvalstu kompensācijām, kas noteica atlīdzību tiem britu pilsoņiem, kuriem komunistiskās valdības Austrumeiropā atsavinājušas īpašumu vai radījušas cita veida finansiālus zaudējumus.
Nākamā gada oktobrī parlamenta vēlēšanās Lielbritānijā uzvarēja Konservatīvo partija, kas atlīdzību pieviltajiem britu kreditoriem nesolīja. Šajā laikā, par spīti abu pušu nepiekāpīgajai pozīcijai, Lielbritānijas un PSRS sarunas par finansiālo pretenziju noregulējumu turpinājās. Baltijas valstu zelta jautājums visu laiku bija to centrā. 1959. gadā britu valdība nodibināja īpašu Ārzemju kompensāciju komisiju ar mērķi reģistrēt visas britu pilsoņu finansiālās prasības pret Baltijas valstīm, proti, pret Padomju Savienību. Līdzīgu procesu veica arī Padomju Savienība, kas savās pretenzijās iekļāva prasību pēc Latvijas, Lietuvas un Igaunijas zelta.
Progresu šajās sarunās kavēja britu prasība iekļaut abpusējās pretenzijās visus Lielbritānijas pilsoņu zaudējumus jau no cariskās Krievijas laika. Padomju Savienība šādu pieeju noraidīja. Beidzot 1959. gadā tika panākta vienošanās, ka kompensāciju sarunās ietvers prasības, kas attiecināmas uz laikposmu pēc 1939. gada 1. janvāra. Britu valdībai vajadzēja atteikties no prasības par Igaunijai 1927. gadā piešķirtā aizņēmuma banku un valūtas reformai, kā arī Rīgai 1913. gadā un Viļņai 1931. gadā dotā aizņēmuma atgūšanas.
Trimdas vēsturnieks Edgars Dunsdorfs ir atklājis, ka Rīgas obligāciju parāda summa bija 760 000 mārciņu, Igaunijas aizņēmums — 588 000 mārciņu, bet Viļņas kredīts — 376 000 mārciņu. Kopumā 1966. gadā, tāpat kā iepriekšējos gados, turpinājās sarežģītas un neauglīgas abu valstu delegāciju apspriedes par savstarpējām finansiālajām prasībām. Lielbritānija vēlējās saņemt no Padomju Savienības apmēram 15 miljonus mārciņu, bet otras puses prasības bija tuvu 10 miljoniem. Lielbritānija un Padomju Savienība apmainījās ar papildinātajiem īpašumu sarakstiem, ko pēc tam vai nu pilnībā noraidīja, vai arī apstrīdēja to vērtību.
Šķita, ka sarunas nonākušas pilnīgā strupceļā. Gada nogalē "Weekend Telegraph" tika publicēts raksts, kurā Baltijas valstu vēstniecības Londonā tika nosauktas par neesošo valstu, proti, "spoku", pārstāvniecībām. Raksta autore Džīna Ričardsone (Richardson) pauda, ka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas diplomātu darbība ir bezcerīga, un uzsvēra, ka Lielbritānijas Bankā joprojām ir iesaldēti apmēram 6 miljoni mārciņu šo valstu līdzekļu. Minētais trimdas vēsturnieks I. Kažociņš, novērtējot šāda raksta parādīšanos, atzina, ka ar tā palīdzību laikraksts mēģināja noskaņot britu sabiedrību pret Baltijas valstīm un izdarīt spiedienu uz valdību. Laikraksts it kā netieši aicināja uz lielāku elastību sarunās ar PSRS un konkrētu rezultātu sasniegšanu.
Savukārt Baltijas valstu pārstāvjiem laikrakstā "The Daily Telegraph" izdevās atbildēt ar pretrakstu. Tajā bija akcentēts Latvijas, Lietuvas un Igaunijas okupācijas fakts un atzīmētas šo tautu tiesības uz pašnoteikšanos. Baltijas valstu sūtņi uzsvēra likumības ievērošanas nepieciešamību starptautiskajās attiecības.
Avots: delfi.lv
Iepriekš:
Latvijas zelta nedienas turpinās: Vācu okupācija un Ienaidnieka īpašumu pārzinis
Padomju režīms no Latvijas pagrābj 1615 kilogramus zelta
Latvijas zelts lielvalstu kasēs jeb kā tika izsaimniekots mūsu zelts
